“Krīze ir
pārāk svarīga izdevība, lai to atstātu neizmantotu”
/ASV
viceprezidents Rams Emanuels/
Ļoti bieži
tautā nepopulāru lēmumu uzspiešanai izmanto manipulācijas mehānismu, kuru var aprakstīt
trijos vārdos: problēma – reakcija – risinājums.
Operācija
Gladio
Piemēru ir
bezgala daudz, bet izvēlēsimies vienu, kas tuvs aplūkotajai tēmai. 1980. gados
Eiropu satricināja šokējošs skandāls, kurš vēsturē ierakstīts ar nosaukumu
“Operācija Gladio”. Izrādās, daudzus gadus (droši vien arī mūsdienās) NATO
dalībvalstīs darbojušās slepenas NATO militārās struktūras, kuras sākotnēji
radītas ar mērķi palikt aizmugurē gadījumā, ja Rietumeiropu okupētu PSRS
karaspēks. Militāro vienību uzdevums šāda scenārija gadījumā būtu veikt
diversijas un organizēt bruņotu pretestību padomju okupantiem. Šim nolūkam
īpašās vietās tika ierīkotas ieroču un munīciju slēptuves, tika apmācītas un
gatavotas kaujinieku un diversantu vienības.
Padomju
okupācijas nebija, bet slepenajām struktūrām bija kaut kā jāattaisno sava
eksistence un finansējums. Tāpēc tika meklēts un atrasts jauns mērķis –
slepenie NATO kaujinieki jāgatavo iespējai, ja kādā no NATO dalībvalstīm
vēlēšanās uzvarētu komunisti. Francijā un Itālijā šāds scenārijs kādu laiku
šķita pavisam ticams.
Taču
praktiskā “Gladio” darbība izpaudās kā terora aktu organizēšana Rietumeiropas
pilsētās, bieži vien vainu par tiem uzveļot kreisajiem grupējumiem (kurus paši
arī organizēja), vai, piemēram, Kadafi Lībijai. “Gladio” operatori nogalināja
arī nevēlamus politiķus, piemēram, Itālijas premjerministru Aldo Moro un vismaz
divus Rietumvācijas ekonomistus jau 1980. gadu beigās (piemēram, Detlev
Karsten Rohwedder).
Terora
akciju mērķis bija mieru un brīvību mīlošajām Rietumeiropas sabiedrībām iedvest
bailes par savu dzīvību, kāpināt spriedzi. Un pēc tam piedāvāt savus drošības
risinājumus. Tas bija svarīgi, jo citādi eiropiešiem būtu grūti izskaidrot,
kāpēc Rietumeiropu arvien okupē ASV armija, kāpēc svarīgi palikt NATO sastāvā (piemēram,
Francija prezidenta De Golla vadībā 1966. gadā no NATO izstājās), kāpēc
nepieciešami lieli militārie budžeti un kāpēc nepieciešama cilvēku
izspiegošana, izsekošana, nevēlamu personu un organizāciju vajāšana,
nomelnošana un represēšana.
Te redzam,
kā darbojas shēma: NATO slepenās struktūras veic teroru aktu sēriju (problēma),
iedzīvotāji dzīvo bailēs (reakcija), NATO vadība piedāvā risinājumu
(militarizēšana, nekontrolēti budžeta izdevumi, varas centralizācija, pilsoņu
izspiegošana, represijas pret nevēlamām organizācijām, disidentiem utt.).
1990. gadā
Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kas operāciju “Gladio” nosodīja un
pieprasīja šīs slepenās darbības izmeklēšanu. Taču brīvie novērotāji uzskata,
ka NATO slepenais karš pret saviem iedzīvotājiem tādās vai citās izpausmēs
turpinās arī mūsdienās. Par šo gadiem ilgušo operāciju uzrakstītas daudzas
grāmatas un uzņemtas dokumentālās filmas, no kurām redzamākās ir:
Operation Gladio [BBC
Timewatch, 1992] State-Sponsored Terrorism in Europe;
NATO's Secret Armies (2009).
Eiropas
Stabilitātes mehānisms kā totalitāras varas superinstruments
Esmu jau
rakstījis, ka arī patreizējā globālā saimnieciskā depresija nav notikusi
nejauši, bet ir mērķtiecīgi un ar valdību aktīvu līdzdalību izraisīta.
Piemēram, Latvijas valdība 1990. gadu sākumā, paklausot SVF un citu Rietumu
institūciju diktātam, ieviesa Latvijā t.s. Vašintonas konsensa noteikumus, no
kuriem viens bija fiskālā disciplīna. Proti, mērķtiecīgi tika emitēts
tautsaimniecības funkcionēšanai nepietiekams latu daudzums, lai mūsu iestādes,
uzņēmumi un indivīdi grimtu parādos un būtu atkarīgi no globālās augļošanas un
finanšu mahināciju sistēmas.
Pašlaik šī
krīze pārņēmusi visu Eiropu, ASV un viņu satelīvalstis. Visas tās valstis,
kuras vien pakļāvās “Vašingtonas konsensa” noteikumiem.
Tātad krīze
tika izkārtota kā problēma. Reakcija bija valstu un sabiedrību nonākšana
nesamaksājamu parādu jūgā. Bez tam privāto spekulantu parādus uzņēmās valstu
valdības. Labs piemērs tam ir Parex bankas pārņemšana, tajā nelikumīgi
ieguldot vairāk nekā miljardu nodokļu maksātāju naudas, un tai sekojošā zviedru
banku glābšana, par ko sabiedrība vispār netiek informēta (arī Parex bankas
pārņemšanas apstākļi aizvien ir aizslepenoti).
Kā
risinājums parādos iedzītajām valstīm ir piedāvāts budžeta izdevumu krass
samazinājums, nodokļu uzskrūvēšana, jaunu aizdevumu ņemšana (no pašu
izglābtajām bankām) uz smagiem noteikumiem un citi pasākumi ar genocīda
pazīmēm, valsts atbalsta programmu pārtraukšana, resursu izpārdošana utt. To
visu mēs tagad izbaudām uz savas ādas.
Jau esmu
rakstījis par tendenci Eiropas Savienībā ieviest baņķieru un EK ierēdņu
centralizētu diktatūru, bet nesen pieņemts pavisam konkrēts lēmums par īpaša
centralizācijas un diktatūras instrumenta radīšanu. Šo instrumentu, kura mērķis
esot eiro zonas glābšana, sauc par Eiropas Stabilizācijas mehānismu (ESM), kuru
kritiķi jau nodēvējuši par “Parādu paktu” (A Treaty of Debt). Rakstu
angļu valodā un video par šo ieceri var atrast šeit.
Fonda
kapitāls sākotnēji paredzēts 700 miljardu eiro apjomā, kuru var papildināt
katrā brīdī. Fondu vadīs īpaša komiteja, kura baudīs juridisku imunitāti un
neaizskaramību, un kuras lēmumus nevienā tiesā nevarēs apstrīdēt. Līguma 9.
pants nosaka, ka kapitālu pēc pirmā ESM pieprasījuma 7 dienu laikā jāgādā šā
līguma dalībvalstīm. Neatgriezeniski un bez jebkādiem nosacījumiem vai
iebildumiem! Ņemot vērā ar naudas pārskaitīšanu saistītās procedūras, praktiski
valstij, no kuras pieprasīta nauda, čeks jāizraksta 4 dienu laikā. Fonda valde
pati var pēc saviem ieskatiem katrā laikā mainīt statūtu 8. pantu un palielināt
fonda kapitāla apjomu, ja pati to uzskata par nepieciešamu. Arī šis lēmums nav
nekādā instancē pārsūdzams vai apstrīdams. Tātad 700 miljardi eiro var
izrādīties tikai sākums. ESM komitejas locekļi visos savos darījumos bauda
absolūtu juridisko imunitāti un neaizskaramību, viņu darbībai nodrošināta pilna
slepenība, nevienam nav jāatskaitās!
Tāds, lūk,
varētu izrādīties 4. maija režīma 20 gadu politikas finālakords. Pastāstiet man
vēl pasaciņas par padomju totalitārismu!
Bet es jau
saprotu, ka latviešiem šādas izrīkošanās ir sirdij tuvas un tīkamas, vai ne?
Patīk dzīvot melos, nabadzībā un liekulībā, piebalsot šīs pasaules varenajiem,
atbalstīt katru viņu cūcību un zvērību, jūsmot par kara noziedzniekiem,
vēlēšanās balsot par ārvalstu kapitāla ielikteņiem un gaidīt no viņiem
brīnumus.
Re, pēc
laiciņa atkal varēsim saliedēti svinēt 18. novembri, aplaudēt saviem
saulvežiem, klausīties viņu falšajās runas, saņemt apbalvojumus un ordeņus par
īpašiem nopelniem nebijušās brīvības cīņās un panākumiem Latvijas valsts
graušanā, tās iedzīvotāju mērķtiecīgā genocīdā.
No comments:
Post a Comment