Eiropas Savienība pārtop par totalitāru diktatūru

“Krīze ir pārāk svarīga izdevība, lai to atstātu neizmantotu”

/ASV viceprezidents Rams Emanuels/

Ļoti bieži tautā nepopulāru lēmumu uzspiešanai izmanto manipulācijas mehānismu, kuru var aprakstīt trijos vārdos: problēma – reakcija – risinājums.

Operācija Gladio

Piemēru ir bezgala daudz, bet izvēlēsimies vienu, kas tuvs aplūkotajai tēmai. 1980. gados Eiropu satricināja šokējošs skandāls, kurš vēsturē ierakstīts ar nosaukumu “Operācija Gladio”. Izrādās, daudzus gadus (droši vien arī mūsdienās) NATO dalībvalstīs darbojušās slepenas NATO militārās struktūras, kuras sākotnēji radītas ar mērķi palikt aizmugurē gadījumā, ja Rietumeiropu okupētu PSRS karaspēks. Militāro vienību uzdevums šāda scenārija gadījumā būtu veikt diversijas un organizēt bruņotu pretestību padomju okupantiem. Šim nolūkam īpašās vietās tika ierīkotas ieroču un munīciju slēptuves, tika apmācītas un gatavotas kaujinieku un diversantu vienības.

Padomju okupācijas nebija, bet slepenajām struktūrām bija kaut kā jāattaisno sava eksistence un finansējums. Tāpēc tika meklēts un atrasts jauns mērķis – slepenie NATO kaujinieki jāgatavo iespējai, ja kādā no NATO dalībvalstīm vēlēšanās uzvarētu komunisti. Francijā un Itālijā šāds scenārijs kādu laiku šķita pavisam ticams.

Taču praktiskā “Gladio” darbība izpaudās kā terora aktu organizēšana Rietumeiropas pilsētās, bieži vien vainu par tiem uzveļot kreisajiem grupējumiem (kurus paši arī organizēja), vai, piemēram, Kadafi Lībijai. “Gladio” operatori nogalināja arī nevēlamus politiķus, piemēram, Itālijas premjerministru Aldo Moro un vismaz divus Rietumvācijas ekonomistus jau 1980. gadu beigās (piemēram, Detlev Karsten Rohwedder).

Terora akciju mērķis bija mieru un brīvību mīlošajām Rietumeiropas sabiedrībām iedvest bailes par savu dzīvību, kāpināt spriedzi. Un pēc tam piedāvāt savus drošības risinājumus. Tas bija svarīgi, jo citādi eiropiešiem būtu grūti izskaidrot, kāpēc Rietumeiropu arvien okupē ASV armija, kāpēc svarīgi palikt NATO sastāvā (piemēram, Francija prezidenta De Golla vadībā 1966. gadā no NATO izstājās), kāpēc nepieciešami lieli militārie budžeti un kāpēc nepieciešama cilvēku izspiegošana, izsekošana, nevēlamu personu un organizāciju vajāšana, nomelnošana un represēšana.

Te redzam, kā darbojas shēma: NATO slepenās struktūras veic teroru aktu sēriju (problēma), iedzīvotāji dzīvo bailēs (reakcija), NATO vadība piedāvā risinājumu (militarizēšana, nekontrolēti budžeta izdevumi, varas centralizācija, pilsoņu izspiegošana, represijas pret nevēlamām organizācijām, disidentiem utt.).

1990. gadā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kas operāciju “Gladio” nosodīja un pieprasīja šīs slepenās darbības izmeklēšanu. Taču brīvie novērotāji uzskata, ka NATO slepenais karš pret saviem iedzīvotājiem tādās vai citās izpausmēs turpinās arī mūsdienās. Par šo gadiem ilgušo operāciju uzrakstītas daudzas grāmatas un uzņemtas dokumentālās filmas, no kurām redzamākās ir:

Operation Gladio [BBC Timewatch, 1992] State-Sponsored Terrorism in Europe;

NATO's Secret Armies (2009).

Eiropas Stabilitātes mehānisms kā totalitāras varas superinstruments

Esmu jau rakstījis, ka arī patreizējā globālā saimnieciskā depresija nav notikusi nejauši, bet ir mērķtiecīgi un ar valdību aktīvu līdzdalību izraisīta. Piemēram, Latvijas valdība 1990. gadu sākumā, paklausot SVF un citu Rietumu institūciju diktātam, ieviesa Latvijā t.s. Vašintonas konsensa noteikumus, no kuriem viens bija fiskālā disciplīna. Proti, mērķtiecīgi tika emitēts tautsaimniecības funkcionēšanai nepietiekams latu daudzums, lai mūsu iestādes, uzņēmumi un indivīdi grimtu parādos un būtu atkarīgi no globālās augļošanas un finanšu mahināciju sistēmas.

Pašlaik šī krīze pārņēmusi visu Eiropu, ASV un viņu satelīvalstis. Visas tās valstis, kuras vien pakļāvās “Vašingtonas konsensa” noteikumiem.

Tātad krīze tika izkārtota kā problēma. Reakcija bija valstu un sabiedrību nonākšana nesamaksājamu parādu jūgā. Bez tam privāto spekulantu parādus uzņēmās valstu valdības. Labs piemērs tam ir Parex bankas pārņemšana, tajā nelikumīgi ieguldot vairāk nekā miljardu nodokļu maksātāju naudas, un tai sekojošā zviedru banku glābšana, par ko sabiedrība vispār netiek informēta (arī Parex bankas pārņemšanas apstākļi aizvien ir aizslepenoti).

Kā risinājums parādos iedzītajām valstīm ir piedāvāts budžeta izdevumu krass samazinājums, nodokļu uzskrūvēšana, jaunu aizdevumu ņemšana (no pašu izglābtajām bankām) uz smagiem noteikumiem un citi pasākumi ar genocīda pazīmēm, valsts atbalsta programmu pārtraukšana, resursu izpārdošana utt. To visu mēs tagad izbaudām uz savas ādas.

Jau esmu rakstījis par tendenci Eiropas Savienībā ieviest baņķieru un EK ierēdņu centralizētu diktatūru, bet nesen pieņemts pavisam konkrēts lēmums par īpaša centralizācijas un diktatūras instrumenta radīšanu. Šo instrumentu, kura mērķis esot eiro zonas glābšana, sauc par Eiropas Stabilizācijas mehānismu (ESM), kuru kritiķi jau nodēvējuši par “Parādu paktu” (A Treaty of Debt). Rakstu angļu valodā un video par šo ieceri var atrast šeit.

Fonda kapitāls sākotnēji paredzēts 700 miljardu eiro apjomā, kuru var papildināt katrā brīdī. Fondu vadīs īpaša komiteja, kura baudīs juridisku imunitāti un neaizskaramību, un kuras lēmumus nevienā tiesā nevarēs apstrīdēt. Līguma 9. pants nosaka, ka kapitālu pēc pirmā ESM pieprasījuma 7 dienu laikā jāgādā šā līguma dalībvalstīm. Neatgriezeniski un bez jebkādiem nosacījumiem vai iebildumiem! Ņemot vērā ar naudas pārskaitīšanu saistītās procedūras, praktiski valstij, no kuras pieprasīta nauda, čeks jāizraksta 4 dienu laikā. Fonda valde pati var pēc saviem ieskatiem katrā laikā mainīt statūtu 8. pantu un palielināt fonda kapitāla apjomu, ja pati to uzskata par nepieciešamu. Arī šis lēmums nav nekādā instancē pārsūdzams vai apstrīdams. Tātad 700 miljardi eiro var izrādīties tikai sākums. ESM komitejas locekļi visos savos darījumos bauda absolūtu juridisko imunitāti un neaizskaramību, viņu darbībai nodrošināta pilna slepenība, nevienam nav jāatskaitās!

Tāds, lūk, varētu izrādīties 4. maija režīma 20 gadu politikas finālakords. Pastāstiet man vēl pasaciņas par padomju totalitārismu!

Bet es jau saprotu, ka latviešiem šādas izrīkošanās ir sirdij tuvas un tīkamas, vai ne? Patīk dzīvot melos, nabadzībā un liekulībā, piebalsot šīs pasaules varenajiem, atbalstīt katru viņu cūcību un zvērību, jūsmot par kara noziedzniekiem, vēlēšanās balsot par ārvalstu kapitāla ielikteņiem un gaidīt no viņiem brīnumus.

Re, pēc laiciņa atkal varēsim saliedēti svinēt 18. novembri, aplaudēt saviem saulvežiem, klausīties viņu falšajās runas, saņemt apbalvojumus un ordeņus par īpašiem nopelniem nebijušās brīvības cīņās un panākumiem Latvijas valsts graušanā, tās iedzīvotāju mērķtiecīgā genocīdā.