Laime

Cilvēki ir piečakarēti... dzīties pēc laimes ar lielāku māju, plakanāku televizoru, jaunāku mašīnu utt. Viņi saka: „Ja man būtu tas un šitas, tad gan es būtu laimīgs!” Bet kad viņi to dabū tāpat nav laimīgi. Vairums cilvēku nodzīvo visu savu dzīvi nekad neesot pa īstam laimīgi. Protams, ir brīži kad viņi jūtas laimīgi, bet tie brīži ir tik gaistoši.

Jo neatlaidīgāk dzenies pēc „laimes”, jo grūtāk ir atrast īsto laimi. Iemesls ir vienkāršs – ja tu patstāvīgi atrodies laimes ķeršanas stāvoklī tu nevari būt laimīgs, jo tavas smadzenes ir ieciklējušās ķeršanā, nevis vienkārši būšanā laimīgam. Tava laime vienmēr ir kaut kur priekšā nevis tagadnē. Tas ir tāpat kā sēdēt uz viena no zirdziņiem vecā karuselī. Ir vienalga cik ātri griežas karuselis, priekšā esošajam zirdziņam tuvāk netiec. Tieši tāpat laime mums visu laiku paiet garām, jo mēs esam pārāk aizņemti dzenoties tai pakaļ tā vietā, lai būtu laimīgi. Vienīgais veids kā būt laimīgam, ir būt laimīgam. Laime ir prāta stāvoklis. Un tu pats kontrolē savu prātu! Nav vajadzīgs jauns Ferrari vai plazmenieks pie sienas, lai būtu laimīgs. Laime nav dzīšanās pēc kaut kā, laime ir būšana laimīgam. Jo neatlaidīgāk dzenies tai pakaļ, jo tālāk to aizstum. To var salīdzināt ar tauriņa ķeršanu. Visiem spēkiem tam dzenoties pakaļ, tas arvien neatlaidīgāk izvairīsies no tevis. Bet ja beigsi tā pūlēties un tā vietā atgulsies zālītē, un atslābināsies, pastāv iespēja, ka tauriņš atlidos un apsēdīsies tev tieši uz deguna.

Šī nebeidzamā dzīšanās pēc kaut kā aizēno patiesību, ka dzīve nav nemaz tik grūta kā esam pieraduši domāt. Tā vietā, lai kā traki dzītos pakaļ saviem sapņiem mēs varam izmantot savu iekšējo nebeidzamo spēku un piesaistīt sapņus sev. Sekot savai intuīcijai ir ievērojami efektīvāk, nekā dzīvot tā it kā kāds nupat būtu nobļāvies „STARTS!”.